Meži: atklāta vēstule
Jaunumi
Misija
Kā mūs atrast?
Struktūra
Vēsture
Gada pārskati
Dabas interešu aizstāvība
Jūras ērgļi
Iedzīvotāju un NVO līdzdalības celšana
Dabas aizsardzības plāni
DA plāna izstrāde dabas liegumam Sātiņu dīķi
DA plāna izstrāde dabas liegumam Ruņupes ieleja
DA plānu pasākumu efektivitātes novērtējums
COASTLAKE
Dviete
MARMONI
Zivjērglis
Baltijas grīšļu ķauķis
SNOWBAL
Hydroplan
FOR-REST
GRASSSERVICE
Lietuvas kartēšana
EKOenerģija
Bioloģiskās daudzv. monitoringa aktualizācija
AGORA 2.0
Citi projekti
Sludinājumi
Fotogalerija
Saites
Publikācijas
Dabas skola Ķemeros
Zooloģijas muzejs
Dabas takas un torņi

 

liela izmēra apavi

Zinātnieku un meža ekspertu atklāta vēstule "Vai meža apsaimniekošana Latvijā ir ilgtspējīga?"

Latvijas mežzinātnes institūta „Silava” darbinieku grupas vēstulē sabiedrībai par Latvijas mežu apsaimniekošanas praksi (LETA, 29.06.2011.) minēts, ka „šobrīd plašsaziņas līdzekļos vērojama aktīva un mērķtiecīga, nereti anonīma, mūsu mežsaimniecības kritizēšanas kampaņa. Dzenoties pēc sensācijām vai citu mērķu vadīti, tajā iesaistījušies vairāki Latvijas mediji, žurnālisti un publicisti, kuri, iespējams, lieliski orientējas politiskajos notikumos, bet kuriem ir visai miglains priekšstats par to, kas ir mežsaimniecība”.

Uzskatām, ka sabiedrībā arvien pieaugošajām bažām par Latvijas mežu apsaimniekošanu ir pamats. Tāpat vēlamies norādīt uz virkni neprecīzu, kļūdainu un maldinošu apgalvojumu minētajā un citos publiski izskanējušos paziņojumos.

Zemkopības ministrijas un A/S “Latvijas valsts meži” vadības pārstāvji ir atkārtoti pauduši, ka ar mežu resursiem un to apsaimniekošanu Latvijā nav nopietnu problēmu. Līdzīgs viedoklis lasāms arī mežzinātnieku vēstulē, kurā norādīts, ka „Latvijas mežsaimniecība balstās uz apjomīgiem zinātniskiem pētījumiem, kas ir veikti nu jau vairāk nekā gadsimta garumā”. Tomēr vēstulē netiek dots uz pētījumiem balstīts atspēkojums sabiedrības satraukumam. Ļoti negribētos ticēt, ka LVMI "Silava" zinātnieku viedoklis ir ietekmējams.

Biežāk minētie pašreizējās apsaimniekošanas prakses aizstāvju argumenti ir “mežu platības pieaug”, “izcirstais tiek atjaunots”, “ikgadējais pieaugums pārsniedz izcirsto” un tamlīdzīgi. Lai gan šie apgalvojumi nav nepatiesi, tas diemžēl neliecina, ka mežu apsaimniekošana Latvijā ir ilgtspējīga. Vislielākais ikgadējais pieaugums kokiem ir pirmajās mūža desmitgadēs, kad tie strauji aug, bet ne tuvu vēl nav cērtami. Jaunaudzes izcirstajās platībās un mežs, kas ieaudzis lauksaimniecības zemēs, vēl ļoti ilgi nav piemērots vairumam mežam raksturīgo sugu. Lepoties ar to, ka pieaugums pārsniedz izcirsto, varētu tad, ja koku kā girosa gaļas gabalus mizotu nost pamazām, nevis nocirstu visu uzreiz

Šādi uzskati, mūsuprāt, liecina par visai lielu neizpratni meža ekoloģijas un bioloģiskās daudzveidības jautājumos saistībā ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Šķiet, ka šī viedokļa paudēji ir aizmirsuši, ka, atbilstoši Latvijas Meža politikai un starptautiskiem dokumentiem, ilgtspējīga mežsaimniecība ir "mežu pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un apmērā, lai tiktu saglabāta to bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, reģenerācijas spēja, dzīvotspēja un to potenciāls tagad un nākotnē veikt attiecīgās ekoloģiskās, saimnieciskās un sociālās funkcijas vietēja, valsts un globālā mērogā un netiktu nodarīts kaitējums citām ekosistēmām". Proti, jāņem vērā meža vērtība ne tikai no ekonomiskā, bet arī no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un sociālo vajadzību skatupunkta.

Pie tam arī no ekonomiskā aspekta mežs nav tikai koksne - tā sniegtās atpūtas, sēņošanas, ogošanas un medību iespējas, ietekme uz klimatu (CO2 piesaiste), loma ūdenstilpju un augsnes aizsardzībā un ainavas veidošanā arī ir naudā izsakāmas vērtības. Mūsdienās ir izstrādātas metodes, kā tās aprēķināt un salīdzināt, piemēram, ar ieguvumu no kailcirtēm - kā īstermiņā, tā ilgtermiņā. Pēc Zemkopības ministrijas datiem meža nekoksnes vērtības Latvijā atbilst 71 miljoniem latu gadā.

Mēs neapgalvojam, ka nav jācērt mežs, taču uzskatām, ka pašreizējie meža ciršanas apjomi un izpildījums apdraud Latvijas mežu nākotni. Mežzinātnieku vēstulē minēts, ka „kopējais aprēķinātais galvenās cirtes apjoms valsts mežos būtiski nepieaug.” Kopš 2009. gada ikgadējā kailciršu platība (ieskaitot sanitārās kailcirtes un kailcirtes ar sēklu koku atstāšanu) valsts mežos ir palielinājusies gandrīz divkārt, salīdzinot ar iepriekšējo piecu gadu periodu. 2009. un 2010. gadā katru gadu kailcirtēs izcirta 1,5 % no valsts mežu kopējās platības, kas ir divas reizes vairāk, nekā iepriekšējos gados. Šādus tempus sabiedrība nevar nepamanīt un saprot, ka mežu izciršana notiek ar saukli “gāzi grīdā”. Ja šādi ciršanas apjomi saglabāsies, pēc 8 gadiem 15 % valsts mežu platības nepārsniegs 10 gadu vecumu, savukārt pēc 30 gadiem gandrīz puse no valsts mežiem būs jaunāki par 30 gadiem.

Šeit jāmin arī cirsmu koncentrācija – pirms pāris gadiem uzsāktais A/S „Latvijas Valsts meži” saimniekošanas modelis, kas tika ieviests bez jebkāda ekoloģiskā, sociālā un ainaviskā izvērtējuma. Atbilstoši šim modelim relatīvi nelielā teritorijā tiek izcirsta lielākā daļa mežu, kas sasnieguši ciršanas vecumu, plānojot atgriezties tajā jau pēc 7 gadiem, faktiski - lai nocirstu atlikušās audzes (izcirstajās vietās lietkoksne būs iegūstama vidēji pēc 70 gadiem, iznīcinātās dabas vērtības varētu atgriezties vēl vēlāk vai arī nekad).

Ievērojama daļa no kailcirtēm ir sanitārās kailcirtes, kas netiek pieskaitītas galvenajā cirtē izcirstajam apjomam, ko valsts mežos ierobežo Ministru kabineta rīkojums. Tādējādi nepilnības normatīvajos aktos būtībā ļauj nocirst vairāk, nekā pieļauj tāme. Sagaidāms, ka globālo klimata pārmaiņu rezultātā vēja un kaitēkļu izraisītie bojājumi nesamazināsies. Cirsmu koncentrācija īpaši palielina vēja, uguns un tiem sekojošu t.s. „kaitēkļu” postījumu risku.

Bažas par mežsaimniecības kā tautsaimniecības nozares nākotni pastiprina augsta līmeņa meža nozares amatpersonu izteikumi pēdējā laikā (piemēram, virsmežzinis J. Iesalnieks, Nozare.lv, 18.07.11.: “Pēc 40–50 gadiem, samazināsies cērtamo priežu, bet pieaugs bērzu un egļu īpatsvars. Apsaimniekojot mežus, mainās valdošo sugu savstarpējās attiecības. Vai tas labi vai slikti? “). Priežu meži valsts mežos aizņem 47% meža teritorijas, kurā pēc 40 gadiem nebūs cērtamu priežu, ja turpināsies ciršana pēc pašreizējiem apjomiem. Vai tad zāģbaļķus gatavos no bērziem?

Mežzinātnieku grupas vēstulē minēts, ka “profesionāli audzētie, kvalitatīvie un strauji augošie meži ir un būs galvenie skābekļa ražotāji un ogļskābās gāzes patērētāji”. Tomēr cenšanās iegūt maksimālo krāju var novest pie pretēja rezultāta, vismaz ilgākā laika posmā. Proti, īsā laika periodā egļu plantācijas meliorētās kūdras augsnēs bija ļoti augstražīgas. Taču pašreiz tās masveidā nokalst, jo augsne ir noplicināta un ekosistēma pārsniegusi ekoloģisko ietilpību. Turpmāk šajās meliorētajās platībās tiešām vajadzēs audzēt kokus kā burkānus, ik pēc dažiem gadiem mēslojot augsni. Šajā sakarā zinātniekiem būtu jāspēj mācīties no kļūdām.

Nereti meža nozares zinātnieki un ierēdņi izplata informāciju, ka Latvijā ir ļoti daudz aizsargājamo teritoriju. Piemēram, apgalvojums minētajā paziņojumā, ka „Latvijas mežos ir un būs liels - viens no lielākajiem Eiropā, rēķinot uz saimnieciski izmantojamo mežu platību - aizsargājamo meža teritoriju tīkls, kas nodrošina tajā ietilpstošo mežu mūžīgu saglabāšanos bez cilvēka darbības ietekmes, dodot netraucētu mājvietu dzīvajai dabai” ir nekorekts, jo tādas aizsargājamas meža platības, kurās nav atļauta nekāda mežsaimnieciskā darbība, ir tikai 3,1 % meža platības (VMD dati par 2010.g.). Lielākajā daļā aizsargājamo teritoriju platības (13% no visas Latvijas mežu platības; VMD dati par 2010.g.) ierobežojumi ir vieglāki, visvairāk (6,3 % meža platības) piemērots režīms, kas paredz tikai kailcirtes aizliegumu, tai pašā laikā pieļaujot izlases cirtes. Savukārt ar aizsargājamo teritoriju platību Latvija nebūt neizceļas uz citu Eiropas valstu fona, piemēram, Natura 2000 teritoriju platības īpatsvara ziņā mūsu valsts ieņem 25. vietu no 27 Eiropas Savienības valstīm (Eiropas Komisijas 2010. g. dati).

Lai uzsāktu argumentētu diskusiju par meža apsaimniekošanas problēmām, aicinām vēstuli parakstījušos LVMI Silava zinātniekus paraudzīties uz notiekošo Latvijas mežos objektīvi un neatkarīgi, nostāties pret Latvijas meža kā ekosistēmas un meža nozares kā nozīmīga tautsaimniecības sektora apdraudējumu no īslaicīgu un, iespējams, savtīgu interešu vadītiem spēkiem un demagoģiskiem lēmumu pieņēmējiem, kas aicina „nocirst uzkrājumu”, „saimniekot kā burkānu laukā”, kā arī „samazināt administratīvo slogu meža nozarē”, kas faktiski nozīmē būtiski samazināt vienīgās profesionālās meža resursu izmantošanu kontrolējošās institūcijas – Valsts meža dienesta – kapacitāti.

Ainārs Auniņš, Elmīra Boikova, Guntis Brūmelis, Viesturs Ķerus, Jānis Ķuze, Jānis Priednieks, Aivars Petriņš, Māra Janaus, Uģis Kagainis, Juris Kazubiernis, Rolands Lebuss, Mirdza Leinerte, Edgars Lediņš, Aivars Mednis, Gunārs Pētersons, Edmunds Račinskis, Daina Roze, Zinta Seisuma, Rūta Sniedze-Kretalova, Māris Strazds, Vita Šalavejus, Ilze Vilka, Viesturs Vintulis.

Papildus informācija:

Guntis Brūmelis,
Latvijas Universitātes profesors,
Botānikas un ekoloģijas katedras vadītājs
e-pasts: guntis.brumelis@lu.lv,
mob.tālr. 29482107

Jānis Priednieks,
Latvijas Universitātes asoc. profesors,
Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadītājs
e-pasts: janis.priednieks@lu.lv,
mob.tālr.: 29365593

02.08.2011.